Iekāpiens laikam gruža laikā. Domu pārplūde.
Jau kuro reizi uz riņķi šovakar iet Tyga - Far Away vai Frank Ocean - Thinking of You, ieslīkstot arvien dziļākā un dziļākā psiholoģiskajā caurumā. Nu, nezinu pat, ar ko, lai sāku. It kā, neteiksim lieliska, jo ir bijušas lieliskākas, bet paliksim pie labas dienas skolā. Pašreizējo situāciju varētu apzīmēt kā kaut ko ļoti tālu no laba. Grūti sacīt, kas ir bijis šis lūzuma punkts, kur viss mainījies krasi. Varbūt tā vienkārši ir 'nebaltā diena', iespējams viss sakrātais reiz nāk ārā, magnētiskās vētras, bet varbūt kāda trešā persona vainojama (lai gan bez vienas pašas nekas nenotiek), vai tas ir kas cits un vārdiem neizskaidrojams. Neesmu nelaimīgs jaunietis, bet tas, ka kaut kas pietrūkst laimei, tas gan ir skaidrs. Tikai KAS tas ir? Labi, kādai tur laimei, kaut vai tikai katras dienas izdzīvošanai ar domu - man ir labi, kā ir.
Pēdējā laikā rīkojoties spontāni ir mani novedis tikai labos ceļos, nekas nav nožēlots, lai gan... Ai, cenšos sadzīvot ar savu jauno dzīves moto : "No Regrets!" Pašlaik puslīdz izdodas. :) Bet nevar jau visu mūžu nodzīvot uz spontānu rīcību bāzes. Tas kaitē veselībai un visam citam. Kas gan ir tas, kas man trūkst? Vēl joprojām nesaprotu. Varbūt tā ir tā sajūta, kad sirsniņa niez un to nevar pakasīt (teksts no kāda 5 gadīga bērna uz jautājumu, kas ir mīlestība), varbūt pietrūkst tā īstā ar ko dalīt labo uz ko paļauties, ko samīļot kad vien sagribas. Varbūt pietrūkst kāda īsta laba drauga, kas Tevi nenosoda par to, kas Tu esi, kas redzēs Tavās acīs to, ko slēp, plec uz kā paraudāt, cilvēks ko apskaut - tāpat vien, bez iemesla, ar ko runāt varētu dienām un naktīm, kas Tevi saprastu un atbalstītu it visā. Un ja arī ir tāds draugs, tad vienkārši viņa nav blakus, kad Tev tas visvairāk nepieciešams.
Bet kā var zināt kas, ko un kā, ja es pat nezinu, kas es esmu, ko es īsti daru un ko es darīšu tālāk. Runā, ka dodoties uz Indiju (piemēram) cilvēki atrod savu dzīves jēgu un īsto ceļu, bet priekš manis tas laikam būtu pagaidām par šerpu. Tik sarežģīti un grūti ir izdzīvot katru dienu, esot neziņā par turpmāko, bez jebkādu mērķu vadīts. Dusmas uz sevi un bezspēks pārņem, kad ir vēlme sapurināties un pievilkt sev grožus, saņemt rokās un izdarīt to ko vēlos, to kas nepieciešams, lai notiktu viss kā tam vajadzētu, pēc labākā scenārija.
Bet tā īsti nevienam nav zināma mana īsta personība. Tikai uz 1 rokas saskaitāmiem ar kuriem pazīstama esmu lielāko daļu sava līdzšinējā mūža. Vieniem Tu esi pats labākais, smieklīgākais, lieliskākais, citiem atkal kaut kas neizprotams, kaut kas ar ko ir normāli un vis, bet ir citi ar kuriem vienkārši nav nekā - plika līdzāspastāvēšana. Nav nemaz tik grūti pamanīt, ka mainoties videi un cilvēkiem apkārt, mainās arī paša cilvēka personība. Jo ir grūti būt Tev pašam, ja Tev vienkārši nav dota šāda iespēja. Ir grūti būt Tev pašam, ja pastāvīgi mainās apkārtne, vide, cilvēki, bet tas, ka mainies pats ir labi saprotams. Vienīgi nav izpratnes - kas Tu īsti esi? Kas Tu esi kļuvis? Tu esi mainījies, gribot to vai nē, vairs neesi agrākais cilvēks, vairs neesi nekas, un tad nu rodas šie jautājumi uz kuriem neviens nespēj atbildēt.
Jau kuro reizi uz riņķi šovakar iet Tyga - Far Away vai Frank Ocean - Thinking of You, ieslīkstot arvien dziļākā un dziļākā psiholoģiskajā caurumā. Nu, nezinu pat, ar ko, lai sāku. It kā, neteiksim lieliska, jo ir bijušas lieliskākas, bet paliksim pie labas dienas skolā. Pašreizējo situāciju varētu apzīmēt kā kaut ko ļoti tālu no laba. Grūti sacīt, kas ir bijis šis lūzuma punkts, kur viss mainījies krasi. Varbūt tā vienkārši ir 'nebaltā diena', iespējams viss sakrātais reiz nāk ārā, magnētiskās vētras, bet varbūt kāda trešā persona vainojama (lai gan bez vienas pašas nekas nenotiek), vai tas ir kas cits un vārdiem neizskaidrojams. Neesmu nelaimīgs jaunietis, bet tas, ka kaut kas pietrūkst laimei, tas gan ir skaidrs. Tikai KAS tas ir? Labi, kādai tur laimei, kaut vai tikai katras dienas izdzīvošanai ar domu - man ir labi, kā ir.
Pēdējā laikā rīkojoties spontāni ir mani novedis tikai labos ceļos, nekas nav nožēlots, lai gan... Ai, cenšos sadzīvot ar savu jauno dzīves moto : "No Regrets!" Pašlaik puslīdz izdodas. :) Bet nevar jau visu mūžu nodzīvot uz spontānu rīcību bāzes. Tas kaitē veselībai un visam citam. Kas gan ir tas, kas man trūkst? Vēl joprojām nesaprotu. Varbūt tā ir tā sajūta, kad sirsniņa niez un to nevar pakasīt (teksts no kāda 5 gadīga bērna uz jautājumu, kas ir mīlestība), varbūt pietrūkst tā īstā ar ko dalīt labo uz ko paļauties, ko samīļot kad vien sagribas. Varbūt pietrūkst kāda īsta laba drauga, kas Tevi nenosoda par to, kas Tu esi, kas redzēs Tavās acīs to, ko slēp, plec uz kā paraudāt, cilvēks ko apskaut - tāpat vien, bez iemesla, ar ko runāt varētu dienām un naktīm, kas Tevi saprastu un atbalstītu it visā. Un ja arī ir tāds draugs, tad vienkārši viņa nav blakus, kad Tev tas visvairāk nepieciešams.
Bet kā var zināt kas, ko un kā, ja es pat nezinu, kas es esmu, ko es īsti daru un ko es darīšu tālāk. Runā, ka dodoties uz Indiju (piemēram) cilvēki atrod savu dzīves jēgu un īsto ceļu, bet priekš manis tas laikam būtu pagaidām par šerpu. Tik sarežģīti un grūti ir izdzīvot katru dienu, esot neziņā par turpmāko, bez jebkādu mērķu vadīts. Dusmas uz sevi un bezspēks pārņem, kad ir vēlme sapurināties un pievilkt sev grožus, saņemt rokās un izdarīt to ko vēlos, to kas nepieciešams, lai notiktu viss kā tam vajadzētu, pēc labākā scenārija.
Bet tā īsti nevienam nav zināma mana īsta personība. Tikai uz 1 rokas saskaitāmiem ar kuriem pazīstama esmu lielāko daļu sava līdzšinējā mūža. Vieniem Tu esi pats labākais, smieklīgākais, lieliskākais, citiem atkal kaut kas neizprotams, kaut kas ar ko ir normāli un vis, bet ir citi ar kuriem vienkārši nav nekā - plika līdzāspastāvēšana. Nav nemaz tik grūti pamanīt, ka mainoties videi un cilvēkiem apkārt, mainās arī paša cilvēka personība. Jo ir grūti būt Tev pašam, ja Tev vienkārši nav dota šāda iespēja. Ir grūti būt Tev pašam, ja pastāvīgi mainās apkārtne, vide, cilvēki, bet tas, ka mainies pats ir labi saprotams. Vienīgi nav izpratnes - kas Tu īsti esi? Kas Tu esi kļuvis? Tu esi mainījies, gribot to vai nē, vairs neesi agrākais cilvēks, vairs neesi nekas, un tad nu rodas šie jautājumi uz kuriem neviens nespēj atbildēt.
All I want is to be something big, important and special in this world, in this life.
