Dzīve nav pierakstu klade.

Saule spīd pa logu, sēžu skolā, kā jau vienmēr priekšpēdējā solā, skolotājai klases priekšā baltām rokām pretīgi tāfele skrāpē krītu. bļaustās par kaut kādu tur uzdevumu neizpildītu. Pagājušā pārbaudes darbā līdz trijiem tikai bija pareizi un tā katru reizi - nolieku priekšā burtnīcu - kļūdu labojums. Cik vienkārši, daži strīpojumi un viss ir atkal kārtībā. Ej soli pa solim līdz atrodi pasvītroto kļūdu. Ienīdu to s*du, stulbi glupo padarīšanu, tāpēc turpināju vērot pa logu ārā notiekošās aktivitātes. Sīčiem pretī atnākušas mātes, bet man vēl šeit jāsēž un pieļautās kļūdas pusstundu jādzēš.


Cik dīvaini, kaut dzīvē viss būtu tik vienkārši - liela klade ar datumiem tiklīdz kļūda, izlabo to braši vai arī vienkārši izplēs ārā lapu, aizmirsti to, pāršķir atkal nākamo. Kādu dienu izlaid, ja to nevēlies, jo tāda dīvaina priekšnojauta bija, kad no rīta cēlies, atver 1 dienu, kur juties vislabāk, dienu, kuru gribējās dzīvot tālāk, lai tā nebeidzās, lai pulksteņrādītāji nesteidzās, lai stāv uz vietas. Bet, diemžēl, tās ir tikai manas iedomas - liekas...